banner banner banner
Pavasara dienasgrāmatas
Pavasara dienasgrāmatas
Оценить:
 Рейтинг: 0

Pavasara dienasgrāmatas


Vesta sedeja istaba un macijas italu vardus, kas viniem tika pie?kirti lekcija. Pec apkaunojo?as beg?anas no baseina meitene atradas istaba un visu savu laiku veltija melem. Vina vienmer to darija, lai noverstu uzmanibu no sliktam domam vai bailem. Kapec jus domajat, ka vina zina tik daudz valodu? Tie?i ta, vina biezi baidas. Lai gan Romanina apgalvo, ka ne no ka nebaidas, ta nebut nav taisniba.

Vesta ir mazs, bailigs grauzejs, kur?, baidoties, sak citigi grauzt zinatnes granitu. Un ziniet, lielakoties vinas bailem nav materialas izpausmes. Romaninai ir loti mezoniga iztele, vina izdoma parak daudz lietu un pec tam sak no tam baidities. Ziniet, ta ir taisniba, ka vini saka, ka jo bagataka ir cilveka iztele, jo nabadzigaks vin? jutas. Mes varam parfrazet un teikt, ka jo bagataka ir cilveka iztele, jo izsmalcinatakas ir vina bailes.

Vakara Emma atgriezas istaba. Meitene atkal knapi vareja pakustinat kajas, vina iemeta sturi savu sporta somu, un vina apsedas uz kapnem.

– Tas nav profesors, tas ir kaut kads briesmonis! – vina ievilka, uzmanigi pieskaroties savam potitem. – Rit es noteikti necel?os.

«Es redzu, ka nodarbibas gaja labi,» Vesta teica, nenover?ot acis no macibu gramatas. – Priecajos par jums.

– V, kads jums bija bizness, kas lika jums izlaist lekcijas, vai ne? Tu nekad nepalaid garam stundu,» Emma paberzeja kaklu un uzmanigi paskatijas uz savu draugu.

– Man bija steidzamas lietas.

– Vai ?im lietam ir nosaukums? – Lankova piemiedza draudzenei.

– Hm, par ko tu esi tik zinkarigs? «Romanina uzmeta draudzenei neapmierinatibas pilnu skatienu. «Ta ir mana dari?ana, ko es dariju.» Starp citu, stundas beidzas jau sen, kur tu biji?

– Pec stundam devos uz muzikas kabinetu – meitene piecelas no kapnem un nolaida slapjos matus.

– Ka tev iet? Vai balss atskaneja vai atkal ciksteja? «Vesta nonema kajas no galda un nedaudz paliecas uz priek?u.

«Tikai nenirgajies par mani,» Emma izdvesa un pakratija galvu. – Kad esmu viens zale, mana balss plust, bet, kad ir vismaz viens skatitajs, es nevaru izspiest ne skanu. Tas ir ?ausmigi…

– Cik ilgi tev tas ir? – Vesta aizvera macibu gramatu un nolika to uz galda.

– Kop? man bija 12 gadi, vel pirms tu paradijies musu skola. Kop? ta laika nevaru dziedat cilvekiem, kaut kas mani saraujas, un es nosledzos – meitene pielika roku pie krutim un aizvera acis, bija skaidrs, ka vinai ir gruti runat. par ?o temu.

– Mums ?i problema kaut ka jaatrisina! – Vi jautri atbildeja un piecelas no kresla. – Tu dziedasi ar mani ka lakstigala.

«Es pat nezinu,» Emma paraustija plecus un noguru?i uzsmaidija draudzenei. – Labi, es ie?u nomazgaties.

– Nac, es vel maci?os.

Pie durvim pieklauveja, Romanina atsedas kresla un panema macibu gramatu italu valoda, Emma iznema no skapja dvieli un devas uz durvju pusi.

«Es to atver?u,» vina teica draudzenei. – Un, starp citu, profesors Degu ludza jus atnakt pie vina, lai jus vinam personigi izskaidrotu savu neiera?anos no nodarbibam.

Lankova, nepaskatijusies, atvera durvis; uz sliek?na staveja virietis, kuru vina diez vai gaidija ieraudzit.

– Sveika, Vesta vai drikstu? – Arsenijs jautaja, starojo?i smaididams, vin? tureja rokas aiz muguras.

Emmas seja uzreiz mainijas, vina lieliski atcerejas Isajeva teikto sporta zale, un meitene ari atcerejas, ka vina pati ir traka pec ?i pui?a talanta. Bet vina nevar iemileties sava kursa biedra. Meitene pek?ni nolaida acis pret gridu, un vinas seju piepildija sartinata krasa.

«Tu, vini naca pie tevis,» iespiedzas Lankova.

«Es jau to dzirdu,» Vesta neapmierinati nomurminaja, tuvojoties durvim. – Ko tu gribi?

Emma atkapas un iegaja vannas istaba, bet meitene neiesledza udeni; vina piespieda ausi pie durvim, lai dzirdetu visu dialogu.

– Kur ir apsveikuma vardi? – puisis sminot jautaja.

«Man iet ?ausmigi ar savu audzina?anu un manierem, jus jau esat pamaniju?i, es domaju,» meitene noliecas uz saniem uz durvju ramja. – Kapec tu atnaci?

«Tev un man ir neatrisinatas lietas, tapec iesim,» Senija satvera meitenes roku un izvilka vinu no istabas.

– Cau! – Romanina iekliedzas, pakerdama durvis. «Es tagad kliedzu, un cilveki ?urp skries.»

– Uz priek?u Vesta. Es visiem pastasti?u, ka mes satiekamies un tadas ir musu milas speles – puisis vinai piemiedza aci, ar uzvaro?u smaidu uz lupam no visas mutes. – Gribi parbaudit, vai?

Isajevs pla?i pavera muti, lai saktu kliegt, bet meitene aizsedza vina muti ar plaukstu.

«Es tev ticu,» vina neapmierinati nomurminaja, aizcirtdama durvis.

«Man patik, kad tu esi tik elastigs.» Gaja.

Arsenijs vilka meiteni pa gaiteni, vinai nekas cits neatlika ka sekot vinam. Vinas galva bija tikai viena doma: «Kapec tada zvaigzne ka vina piekapas?» Par ?o jautajumu ir verts padomat atsevi?ki.

– Kur tu mani vedi? – Vesta jautaja, panakdama puisi. «Vai jus nevarejat visu pateikt istaba?»

– Vai tu vienmer esi tik zinkarigs? – puisis pagrieza vinai galvu. -Vai tu nevari man uzticeties?

– Uzticos tev? «Es joprojam esmu pie pilna prata uzticeties tadiem cilvekiem ka jus,» vina pacela degunu, neapmierinati nomurminot ?os vardus zem deguna.

«Traks,» Isajevs sacija, atverot zales durvis, iegruda Romaninu un iesledza gaismu. – Ta-dam!

«Un kapec jus mani atvedat uz muzikas istabu?» Gribi man izvarot ausis? – Vesta pagriezas pret Isajevu un vinu sejas bija loti tuvu viena otrai.

Puisis nenolaida acis no vinas lupam, kop? ta briza zale, ta bija pirma reize, kad vina bija tik tuvu vinam. Kaut kas vina saravas, un vin? aizmirsa, ko gribeja pateikt un vinai pateikt. Sasodits, ?kiet, ka vin? ir inficets ar vajpratu no vinas, tas ta nemaz nav, vina ir tikai strida celonis un nekas vairak.

– Tu joprojam skatisies uz mani ka uz maniaku? Tad es aizgaju no ?ejienes, – Romanina ?naca, sita ar kaju.

– Pagaidi! «Senija satvera vinas plaukstas locitavu un atkal pasmaidija. «Ja es butu maniaks, es aizslegtu durvis, bet tas ir atvertas.»

– Tas nav attaisnojums! Varbut tu esi ekshibicionists? – meitene paraustija kalsnos plecus, skatoties uz vinu.

– Tava iztele ir parak mezoniga, sienazi! – Isajevs iesmejas, aizbazdams vinai aiz auss matu ?kipsnu. – Ne, es neesmu kaila skrie?anas cienitajs sabiedriskas vietas, tapec varat but dro?s.

«Vai tam vajadzeja mani mierinat?» – Vinas uzacis parsteiguma izlocijas. – Un kapec man butu jabaidas no tada ka tu? Un ja, es neesmu sienazis.

– Kads tu esi sienazis! «Es redzeju, ka jus veikli skrienat un lecat,» Arsenijs smejoties sacija.

«Pastasti, kapec tu mani atvedi uz ?ejieni, ?is patikamibas nav domatas man,» meitene atrava roku un attalinajas no pui?a dro?a attaluma.

«Tu esi parak tie?s, tas ne vienmer ir labi,» Arsenijs apstaigaja meiteni un piegaja pie klavierem, vin? panema no vaka garu baltu rozi un pasniedza to jaunajai damai. – Man ?kiet, ka tu esi zinama mera lidzigs ?im ziedam. Roze sevi aizsarga ar erk?ku palidzibu, bet patiesiba ta ir loti maiga, tikai japrot ar to pareizi apieties.

– Man nepatik ziedi! «Romanina pakratija galvu un ar rokam attalinaja ziedu, kuru tureja Isajevs. «Ir mulkigi tos nogriezt cilveku iegribas del un izlikties, ka vini var labot cilveku kludas.»

«Sienazis, tu tie?am neesi no ?is pasaules,» Senija maigi pasmaidija un nolika ziedu atpakal. – Bet tas tev pie?kir ipa?u ?armu, es gribu tevi at?ketinat.