Un ?ie vardi mani nomierinaja. Es pek?ni sapratu, ka esmu gatava vinam uzticeties par visiem 100 procentiem.
Neviens man nekad nav licis ta justies. Vai sekss jus saveda kopa?
Mana dvesele radas parlieciba, ka vin? mani viniem neatdos.
Atvieglojumu un atslabuma vilnis parnema manu kermeni, it ka es pec skolas butu atnacis majas un apgulies uz divana, lai skatitos televizoru.
Vina roka vairs netureja mani tik rupji, bet maigi, uzmanigi. Pari manai adai parskreja zosada.
"Alise, labak atgriezies," viens no mana sagustitaja sargiem izveda mani no ?is hipnotisma.
Un atkal atgriezas bailes, panika un velme tikt prom no ?ejienes.
"Ne," es izmisuma kliedzu.
Un mans virietis uztvera manas jutas un uzreiz iestajas par mani, izraisot milzigu pateicibas sajutu, pasargajot mani no dro?ibas.
Es skatijos no viena apsarga uz otru, cerot, ka tas neiznaks kautina.
Divi slepkavas pret vienu… Un tad es pamaniju vienam rokas pistoli.
Vini turpinaja runat, bet es nesadzirdeju jegu, es tikai veroju, ka tuvojas cits dalibnieks.
Pat pistole neizraisija tik daudz emociju ka ar Segmuzovu.
"Alisei nav izveles," vina launa, netie?a balss sasniedza mani.
Segmuzovs gaja graciozi, laiski tuvojoties no cela malas. Vin? klusi gaja, un no vina acim bija skaidrs, ka vin? ir gatavs jebkura bridi uzsist, izraisot man jaunu panikas lekmi.
Ians labi prot likt melus ausis. Un to vin? saka… Mans tevs, paskaties, cik atri vin? mani atdeva ar jebkadiem noteikumiem. Tas ir tikai laika jautajums.
Es lenam virzijos uz saniem, rapoju ara no Iana rokam, gatavojoties begt, kamer abi virie?i mani apskatija.
Tapat ka produkts. Vienu pec otra. Ar tik caururbjo?iem skatieniem…
Vini sveicinaja viens otru ar rokasspiedienu, un visa mana iek?puse nogrima, neatstajot nekadas ceribas uz izglab?anos. Vini izradijas pazistami. Un tas nozime… Ka vini mani atdos Segmuzovam.
"Alise ir mana ligava," paskaidroja mans ligavainis. – Mums bija neliels strids. Un esmu gatavs atzit savu vainu. Mes abi zaudejam savaldibu. Ja, Alise? – Vin? pagriezas pret mani.
"Ne," es kliedzu, meginot parliecinat Ianu, ka tas viss ir farss. – Vin? melo. Es neesmu vina ligava!
Esmu gatava raudat. ?is viltigais puisis visu sakartoja tik viltigi, ka lika man izskatities pec pilnigas mulkes.
Mani dega tikai viena doma: “Jancik, dargais, nedod mani vinam. Ludzu."
"Ja, mes teicam parak daudz sava sirdi, mes partraucam saderina?anos, bet es atkartoju, mes esam aizravu?ies," vin? dusmigi paskatijas mana virziena, samiedzot acis. -Tu joprojam esi mana ligava. Es to teicu dusmas. Neiesaistisimies…
Esmu gatava mesties celos un lugt palidzibu ?im puisim. Ja es atgriezi?os taja ma?ina, tas kems mani izvaros.
Skatiens ludzo?i metas uz manu aizstavi, kur? jut manu paniku.
"Tas nedarbosies," vin? pakratija galvu. "Meitene ir neparprotami nobijusies un nevelas iet ar tevi."
"Jans Sergejevics," rupji partrauca vina sarunu biedrs, nosplaujoties uz asfalta. – Mes ar jums planojam kopigu biznesu. Varbut tu nejauksies manas personigajas lietas, vai ne?
Mans aizbildnis paskatijas uz mani, un es jutu, ka taja bridi vin? lemj, aizlugt par mani talak vai ne.
Un visticamak vin? atkapsies, jo kas es esmu? Vienas nakts sakars, kas izskatas aizvainots uz savu ligavaini un gul ar pirmo cilveku, ko vina satiek, lai atriebtos…
Tacu puisis izradijas nebut ne bailigs.
Kratot sevi, vin? pamaja ar galvu.
"Tie?i ta, Jan Valerijevic," vin? skarbi atbildeja. – Nesabojasim topo?as attiecibas musu kopigaja biznesa. ?odien velejamies ar jums parakstit sadarbibas ligumu. Vai viss ir kartiba?
Vin? taja bridi izraisija manu apbrinu. Es skatijos uz vinu ka fanu uz zvaigzni, kas nokapa no skatuves, lai sniegtu man autografu.
Un vin? atkapas no mana ligavaina.
– … pec stundas, vienojies? “Segmuzovs pagriezas pret mani, un es atri pamaju.
Uzvara!
Mans glabejs! Paldies! Paldies! Paldies!
Es joprojam staveju neizlemigs, kamer vini viens otram kaut ko citu stastija, un ?is nelietigais virietis aizgaja, izsaucot savus laundarus. Vel piecas minutes veroju vinus un vinu ma?inu, kura aizbrauca bez manis!
Planoju pateikties un nekavejoties doties prom, bet kompanjons mani nelaida vala, bet vilka lidzi.
– Nac ar mani. Iedzersim kafiju. Nomierinies.
11. nodala
Mes sezam mana kabineta, Alise ar kafiju uz divana kafijas galdina priek?a, es kresla preti. Es nekaunigi nopetu vinas figuru un apgerbu, pie sevis atzimejot visas jaunas detalas vinas izskata, kuras iepriek? biju palaidis garam.
Elegants, graciozs kakls, skaista staja, skumj? skatiens…
Mans skatiens slid par vinas seju, apstajoties pie jutekliskajam lupam, kuras es loti velos noskupstit, un nolaizas zemak.
"Ja tu turpinasi mani izgerbt ar savam acim," vina ver? savas tum?as acis uz mani. "Ar ?adu atrumu es saaukste?u."
?i piezime man liek smieties.
Es nevaru but uzputiga, mila.
"Atvainojiet," es uztveru vinas kodigo sazinas veidu. – Es nevaru palidzet. Es tevi atceros tie?i tada forma, kada tevi labi atceros. "Es izbaudu ?o mirkli un atlaizu to lenam." – Kaila.
Meitene ?nac, dusmigi saknieba lupas, bet vinas acis pamanu entuziasmu. Noverteja manu atbildi.
