Raganas jāj mēnesi maitāt
Народное творчество (Фольклор)
Tuvojoties tumšajam Veļu laikam, apgāds "Jumava" saviem mazajiem un arī lielajiem lasītājiem sagatavojis latviešu tautas teiku un pasaku izlasi "Raganas jāj mēnesi maitāt". Krājumā apkopotas zināmas un ne tik zināmas pasakas un teikas par burvjiem, pūķiem, vilkačiem, vadātajiem, veļiem, par lietuvēnu un raganām.
Laikā, kad lielu popularitāti guvušas "Helovīnu" ballītes un dažādi svešzemju monstri, šī grāmata der kā labs atgādinājums tiem, kas par latviešu folkloras žanru teiku un pasaku daudzveidīgajiem tēliem ir aizmirsuši vai līdz šim nav ar tiem literatūrā saskārušies.
Grāmata arī vizuāli piesaista ar interesantām, 20.–30. gadiem raksturīgām melnbaltām ilustrācijām.
Reiz kādās mājās dzīvojusi ragana ar trim meitām. Vienu vakaru ragana sūtījusi savu vecāko meitu laukā skatīties, vai citas raganas jau nejājot mēnesi maitāt. Meita teikusi, teikdama: "Vēl nejāj!" Pa brītiņam sūtījusi vidējo meitu skatīties. Meita ienākusi : "Nē, vēl nejāj!" Pa brītiņam sūtījusi jaunako meitu. Tā ienakusi: "Nu sāk jāt!" Un tā tūliņ visas čētras griezušās ap slotām un murminājušas dažus vārdus; beidzot kāpušas jāteniski slotām mugurā un aizjājušas pa gaisu.....
Народное творчество
Raganas jāj mēnesi maitāt
PAR BURVJIEM
BURVIS NOBUR BURVI
Puisim ar meitu tā kā rītu bijušas kāzas. Bet brūtgāns vienam burvim bij aizdevis dusmas – tas solījies atriebties. Tādēļ – neko darīt – ieaicinājis brūtgāns kāzās citu burvi, lai viņu no sadusmotā burvja aizsargātu. Tā arī tad noticis: tiklīdz braukuši no baznīcas mājā, sadusmotais burvis izbāzis ceļa malā vienās mājās galvu pa logu ārā – sācis jauno pāri burt. Bet brūtgāna burvis bijis stiprāks: tas, kāzu ratos sēdēdams, būris pretim un piebūris būrējam ragus pierē – tik lielus, ka galvu vairs nevarējis pa logu dabūt atpakaļ istabā: ragi sprūduši, ķērušies. Ilgi tur tad neģēlis samocījies, kamēr beidzot pats sevi nomocījis.
DEVIŅAS GAIĻU GALVAS
Kāds bagāts sīkstulis vecuma galā ielicis krūzā 999 dālderus, 9 ortes, 9 pimberus, 9 zeserus, 9 mārkas, 9 vērdinbus, 9 grašus un aiznesis miglainā veļu laikā ozola dobumā aprakt. Bet kāds puisis, to nomanīdams, jau iepriekš uzlīdis ozolā un paslēpies zaros. Sīkstulis aprušinājis naudu un nobūris tā: lai tikai tas iespētu naudu dabūt, kas nolicis krūzas vietā 9 cilvēku galvas. Bet līdz šis tos burvja vārdus izteicis – puisis ozola virsūnē iesaucies: “Pietiks ar 9 gaiļu galvām!”
“Nē, dieviņi, nē, – jāliek 9 cilvēku galvas!”
“Pietiks ar 9 gaiļu galvām!”
“Nē, dieviņi, nē, – jāliek 9 cilvēku galvas!”
“Pietiks ar 9 gaiļu galvām!”
“Nu, ja tu, dieviņ, saki, lai tad ar pietiek!” sīkstulis beidzot atteicis un pārgājis mājā; bet no dieviņa tā bijis pārbijies, ka otrā dienā nomiris.
Nu puisis domājis: “Blēņas! Tur vēl nesīšu gaiļu galvas, izņemšu tāpat naudu.”
Labi, – izracis. Bet, kas ir: tiklīdz krūzu aizskāris – pašam galva apgriezusies riņķī. Lielām mokām tikai paspējis vēl krūzu atpakaļ atlikt un aprušināt. Līdz to padarījis – galva atkal atgriezusies vietā.
Bet naudu dabūt tomēr tam kārojies; tādēļ nokāvis 9 gaiļus, aiznesis galvas un tad iemantojis krūzu bez jebkādas kaites.
BURVJU ĶĒNIŅŠ
Kāda saimniece ar savu meitu bijušas lielas burvenes. Reiz tanīs mājās skrodelis šuvis un katru vakaru mēdzis vēlu jo vēlu strādāt. Bet vienu vakaru saimnieces meita atrunājusi skrodeli, lai šovakar tik vēlu nešujot; tomēr skrodelis tīši kavējies labi ilgi. Beidzot meita izlēkusi no gultas un plijusies kā rūgta nāve: lai taču eimot gulēt! Skrodelis gājis arī, bet gultā domājis: “Tur taču sava lieta ir, kad man tik nepieciešami jāiet gulēt? Pag, pag, – gulēšu gan, bet aizmigt tīšām neaizmigšos, redzēs, kas šij pa nakti darāms.”
Pa brītiņam skrodelis izlikdamies pāris reizes jau iekrācies. To dzirdēdama, meita modinājusi māti: “Memm, memm, celies, nu viņš šņāc!” Māte uzcēlusies, bet drošības labad vēl dedzinājusi papēdi: vai tikai patiesi aizmidzis? Skrodelis, nabadziņš, cieties, zobus sakodis un nocieties arī. Nu saimniece paņēmusi tādu podiņu aizkrāsnī, iemērkusi tanī pirkstus, aptraipījusi paduses un tūliņ palikusi par žagatu; meita darījusi pakaļ un arī palikusi par žagatu. Abas aizlaidušās pa logu prom. Skrodelis domājis: “Vai tad es atkal nevaru tai mērcē pamērcēt pirkstus?” Labi, – pamērcējis pirkstus un aptraipījis paduses. Tūliņ palicis arī par žagatu un aizlaidies tām pakaļ. Laidies, laidies, – piepeši tāļā, svešā vietā nokritis zemē un palicis par cilvēku. Bet tur brīnum apakš zemes rūcis, un necik tāļu ieraudzījis vēl arī tādu caurumu. Līdis iekšā skatīties un atradis veselu māju. Tanī mājā burvene ar meitu bij atlaidušās. Meita paskatījusies pa logu un teikusi: “Memm, āre kur skrodelis lai atskrējis!” Māte iztecējusi pretim, paslēpusi skrodeli pabeņķī un pieteikusi: “Te ienāks tāds: vidū adatas tievumā, abi gali baļķa resnumā, bet tad tu nebrīnies, citādi viņš pārlūzīs!” Jā – necik ilgi – lien viens pa durvīm: vidū tik tievs kā adata, bet abi gali baļķa resnumā. Skrodelis, tādu ieraudzījis, nevarējis nociesties – tūliņ iesaucies: “Ak tu, tievais spoks, kā tu nepārlūzti!” Līdz to izteicis, tievais pārlūzis pa vidu. (Tas bijis burvju ķēniņš.) Nu saskrējuši citi burvji un gribējuši skrodeli nožņaugt, bet saimniece ātri izrāvusi skrodeli laukā, iesmērējusi viņam vēl paduses, uzsēdinājusi baļķim mugurā un tad ieteikusies: “Tiešām projām, nekur klāt!” Baļķis tūliņ pacēlies gaisā ar visu skrodeli, ar saimnieci un viņas meitu. Ceļā saimniece pamācījusi skrodeli: “Ja labi augstu lidosim, tad tu nesaki: ūja! kur nu augsti ejam!” Bet drīz pēc tam gadījusies upe un teitan baļķis uz reizi ļoti augsti pacēlies gaisā. Skrodelis iesaucies: “Ūja! kur nu augstu lidojam!” Līdz to bij teicis – baļķis gāzies kā vējš upē un noslīcinājis abas burvenes, tikai skrodelis, labs peldētājs, izglābies malā.
VIESULIS
“Re, re, bērniņi, saturat cepurītes, ka Rīgas kungi neaiznes!”
“Vecā māmiņa, kur tad ir tie Rīgas kungi?”
“Jā, nu, bērniņi, kā tad nu neredziet – rau, kur tas, riņķī griezdamies, skrien.”
“Nu lai – tas jau ir vējš, vai viesulis.”
“Ir gan vējš, bet ar to senāk Rīgas kungi skrēja apskatīties, kā uz zemēm lini aug. Ja jūs negribiet ticēt – es jums pastāstīšu, kā senāk vienam saimniekam šitāds vējš aiznesis tutinu (dunci) uz Rīgu – tad jūs man arī, varbūt ticēsiet.
Senāk reiz viens saimnieks ēdis dienišķas pļavā ar saviem strādniekiem. Tā viņam ēdot šitāds pat vējš, – kā tas, kur, eku, aizskrien – skrējis taisni virsū un citiem norāvis cepures. Cepures gan saķēruši, bet vienu tutinu kā ķēris, tā ir aiznesis.
Nu, un rudenī saimnieks aizbraucis uz Rīgu ar liniem. Kad linus pārdevis, tad namnieks devis kāpostus ieēst un – ko domājiet! kāpostus ēzdams, ierauga savu tutinu uz namnieka galda – to, kuru vasarā viesulis bij aiznesis. Nu, redziet, vai tad viesulis tutinu uzlika uz galda?”
“Nu viņam vajadzēja prasīt namniekam, lai to tutinu atdod – ka tas ir mans tutins.”
“Redziet, bērniņi, kādi jūs esiet! – vai tad tu nu vari no kunga tutinu prasīt? Ko tad mužiks kungam padarīs? Tu iesāci nieka tutina dēļ – ar galu vairāk ir mājās netiktu.”
MANTAS REDZĒTĀJS
Viņos laikos kādam vīram bij podiņā tāda ķence: ja aptraipa kreiso aci, tad jau tālumā saredz, kur paslēpta manta glabājas. Reiz mantas redzētājs saredzējis sila malā lielu gravu apslēptas mantas. Aizgājis muižā vagaram parunāt vīrus un zirgus, ka lielo kaudzi sagodīt. Bet vagars iekārojis vīra atradumu. Līdz sakrāvuši pirmo desmit vezumu – tūliņ iesaucies: “Tos man, tos man!” un licis vīriem muižā aizvest. Krāvuši tālāk. Bet līdz tie atkal pilni, tā: “Tos man, tos man!” Beidzot iekrāvuši atlikumus. Mantas redzētājs cerējis: “Tos taču man atstās?” Bet nekā: vagars atkal iesaucies: “Tos man, tos man!”
Paņēmis savu podiņu un gājis tukšām rokām itin bēdīgs mājā. Te vagars atkal: “Klausies, kas tev tai podiņā?”
Tā un tā – šis izstāstījis.
“Ai, tad ietraipi man ar kreisajā acī!”
“Jā, jā – kur tu vagaram atturēsies – traipa arī. Bet vagaram vēl nepietiek: lai ietraipot ir labajā acī!
“To nedarīšu – citādi klāsies nelabi.”
“Tā! negribēsi man novēlēt? tūliņ traipi man tai acī arī!” vagars uzsaucis. Labi. Bet, kā ietrāpīja labajā acī – uz pēdām palika akls.
Vēlāk vagaru vadāja par nabagu apkārt un, ja kāds ieprasījās: “Kas acīm kaiš?” tad pats atbildēja: “Acis iekāroja par daudz, beidzot palika tukšā.”
IEŠĶAVAS ĶĒNIŅŠ
Kādai mātei ir trīs meitas. Reiz meitas strādā uz lauka. Piepeši saceļas briesmīgs viesulis un aiznes visas trīs diezin kur. Gan nu taujā, gan meklē, bet nekur atrast. Pēc kāda laika Dievs dāvina mātei dēlu. Kad dēls liels izaudzis, tad prasa: “Māmiņ, vai man nevienas māsas nav bijušas?”
“Bij gan, dēliņ, trīs gabalas, bet viesulis viņas aiznesa.”
“Māmiņ, es iešu māsiņas meklēt.”
“Kur nu, dēliņ, zini iet, aiznesīs ir tevi vēl projām, un tad man nebūs neviena, kas vecuma dienās apgādās.”
Dēls tomēr neapmierinās. Viņš apsedlo kumeliņu un aizjāj. Caur mežu jādams, viņš izdzird divus strīdamies.
“Kādēļ tā strīdieties?”
“Jā, te mums tēvs iedeva: vienu tupeli, svārkus un cepuri. Ja tupelē iekāpj, tad var aiztikt 150 jūdžu vienā acumirklī, bet ja svārkus uzvelk un cepuri uzliek, tad paliek par neredzamu. Kuram no mums nu viņi pieder?”
