Ne, es vienmer esmu sevi uzskatijis par stipru cilveku. Un biznesa nevar izdzivot, ja tads neesat. Bet tas… Tas ir tas, kas mani sap visvairak. Ne darba, bet gan personiga. Un tas naca no vietas, no kuras es nekad nebiju gaidijis. Mums klajas tik labi. Ja, pedejie dazi mene?i darba ir biju?i patie?am smagi. Laiki bija smagi, uznemums cinijas par izdzivo?anu, un es pieliku savu artavu.
Bet es domaju, ka Makss to lieliski saprata, es vinam visu izstastiju, ar visu dalijos. Vin? pat saka biezak celot komandejumos, vairak iesaistijas televizijas projektos, vairak filmeja, un viena no vina dokumentalajam filmam pat ieguva kadu balvu. Makss man paradija arzemju timekla vietni, kuras viena no lapam, kas bija veltita kadam man nezinamam konkursam, vina vards patie?am bija ierakstits ka viens no uzvareju?as filmas veidotajiem.
Es sirsnigi nodomaju, ka tas bija vina rupes par mani – mans virs, kur? nekad nebija pelnijis tik daudz ka es, stradaja, lai papildinatu musu gimenes budzetu, lai man nebutu jauztraucas, ka nebus ko est, ja viss sabruks. Es neredzeju naudu, ko Makss nopelnija, man ta nebija vajadziga, bet pati doma, ka neesmu viena, ka man ir aizmugure, virietis, kura milestiba es varu nomierinaties, gut speku un drosmi, sildija.
Un tagad izradijas, ka tas viss bija kar?u namin?, kas sabruka no pirmas veja brazmas – tikai karalis un dama iz?kiras. Dazados…
Man loti patika spelet kartis ar tevu un diviem vina draugiem. Sakuma vini, iespejams, man piekapas, bet pec tam vini vienkar?i atmetas, kad es grabinaju siknaudu, ar ko mes spelejam… Tas bija labs laiks. Zel, ka tas ir pagajis… Un mans tevs ir aizgajis. Vin? gaja taja pa?a kapa, kur mana mate, kuru es nemaz neatcerejos.
Lai nebutu piedzeries?
Bija pilnigi neiespejami palikt majas, zinot, ka Makss jebkura bridi var tur atgriezties, apbraucis savu grutnieci. Nomainit sledzeni un pec tam sedet un gaidit, kad paradisies dzivesbiedrs "atbalsta grupas", kuras sastava bija iecirkna policists un atsledznieks no celtniecibas departamenta, priek?gala? Nebija iespejams iedomaties neko pretigaku par ?adiem, publiski izraditiem stridiem. Tuvas draudzenes, kuras varetu raudat man uz pleca, apreibinaties zem parastas sievietes stene?anas par virie?iem-asiniem vai pat vienkar?i parnak?not, es sava muza nebiju paradijusies. Kaut ka ta sanaca, ka man vienmer bija interesantak vispirms ar pui?iem, tad ar virie?iem. Teva audzinajumam bija kads sakars ar to, bet mani vienmer vairak intereseja temas, ko vini izvirzija sarunas, neka, piemeram, pie kopiga galda, kur par tam diskuteja sievietes.
Galu gala, pardomajis visas savas tuvakas nakotnes iespejas, es vienkar?i izireju istabu viesnica netalu no ekas, kur ireta biroja atradas mans "smadzenu berns" – mans uznemums. Tas nebija liels vai kads slavens. Tas bija tikai parasts uznemums, kas tomer pabaroja manu gimeni un ari Maksa gimeni.
Es pratoju, vai vin? jau ir informejis vecakus par gaidamo ?kir?anos un vienlaikus ari par to, ka vina muzigi neapmierinata mate driz klus par vecmaminu. Un vina dzemdes vai nu mazdelu, vai mazmeitu nevis kadai Jelenai Pan?inai, dzimtaja varda Jegorova, bet kadai citai sievietei. Kas savu vienigo delu nosauks par Maksinku....
Nomazgajis seju un vismaz mazliet sakartojis sevi viesnicas vannas istabas bezpersoniskaja tiriba, es izelpoju, saspiedu dures, uzliku degunam tum?as brilles, kuras, par laimi, atradu savas automa?inas cimdu nodalijuma, un, atstajis to viesnicas autostavvieta, aizgaju uz biroju. Ka rakstija dazados gudros rakstos? Visa meklet pozitivo? Nu, luk, tas ir – man nebus jastav sastregumos. Protams, labak butu bijis vispar nekur nebraukt, bet bija "daudz darama", ka medza teikt Nata?a, kurai biju atdevis cirvi.....
Liktena cirvis… Es gribetu, lai vini patie?am sit dazus cilvekus pa bumbinam lidz saknem!
Es staigaju, ieelpoju, izelpoju, skaitiju sekundes, isi sakot, dariju visu iespejamo, lai nevienam neraditu, kas notiek mani, un izradijas, ka tie bija loti pareizi centieni. Jo netalu no liftiem es sastapu ari Stasu Smirnovu.
– Elena Georgijevna, labs rits. Jus neizskataties labi. Vai slikti gulejat?
Un no kurienes es zinu, vai ?is eiropeiska izskata, pat maigais, bet patiesiba stradigais un vilkaini plesigais jaunais virietis tagad man teica rupjas lietas, vai ari vin? patie?am bija gadigs? Es vinu pazinu parak vaji, lai varetu precizi spriest. Un no kurienes? Es esmu tikai viens no desmitiem irnieku. Vin? ir visas ekas ipa?nieks, kur aug?ejos stavos atrodas vina holdinga uznemuma galvenais birojs.
Sakuma, kad satiku vinu pirmo reizi, man ?kita, ka vin? ir jauns virietis, kas dzivo no teva naudas. Un tad, daudz velak, kad satikamies otrreiz, es pamaniju vina gai?ajos matos pelekumu… Un vina izskats… Tas nevareja but jauna virie?a izskats. Ne! Tikai loti nobriedis, pieredzejis, patie?am pieredzejis virietis. Tad ari kluva skaidrs, ka vina jaunibas izskats bija maldina?ana. Ir tads virie?u tips, kas lidz sirmam vecumam izskatas pec zena. Piemeram, Di Kaprio. Ne mans tips. Ne mans sapnu virietis, lai gan tehniski vin? ir loti izskatigs.
Bet vecakas meitenes un damas no tam, kas jau stradaja mana tirdzniecibas uznemuma, gandriz vienbalsigi noputas par Stanislavu Dmitrijevicu Smirnovu. Ne pliks, ne plecigs, un pat brivs. Un tads ir gandriz ideals, un, ja paturesim prata, ka vin? ir ari dolaru miljonars… Un tas nav tapec, ka vin? zage valsts budzetu vai reiz veiksmigi sedeja uz gazes caurules. Ne. razo?anu, no kuras vin? saka savu lielo biznesu, vin? nopirka pilniga sabrukuma priek?vakara un pec tam ar velni?kigu pulu rekina pacela no celgaliem. Labi padarits, ko vel varu teikt? Varbut pat zel, ka vin? nemaz nav mans tips.
Tada ir kuce Maksinka – brutala, brutala, gara, plecaina, saraustita, ar skaistu, stingru tirasinu tevina seju.
Ko es bez vina dari?u? Ak, mans Dievs.
Man atkal gribejas gausties, bet aiz muguras bija viesnicas numurs, kur es to vismaz vareju atlauties. Un te, pavisam tuvu, jo lifts bija cie?i piegulo?s, un te staveja noladetais Smirnovs, skatidamies uz mani gandriz vai acis. Es izskatos, ziniet, slikti vinam! Un ka tu izskatitos, tu, pa?parliecinatais kazlens, ja ar tevi notiktu kaut kas tads?…
3. nodala
Musu otra tik?anas ar vinu notika… Nu, es toreiz domaju, ka ta bija pirma, bet patiesiba… Ne, apstajieties, man ?kiet, ka man jaiet pa kartibai. Viss sakas ar to, ka man radas velme mainit biroju. Laiki vel bija docovidnye un vispar "dovsegoshchee", lietas gaja lieliski, un es domaju, ka talak bus tikai labak. Un tie?i tad man ?kita, ka nav cienijami turpinat sedet lielas noliktavas aizmugure, kur aiz planas metala sienas vienmer lamajas ?oferis un ruca iekraveji. Man gribejas kaut ko gudru un varbut pat ko?u. Uz biroju – nevis dzinsos un zabakos uz biezas zoles, bet gan svarkos un stiletto kurpes. Un pa celam pec ne vulgari svilpojo?iem stradniekiem, un inteligentiem komplimentiem no virie?iem biroja uzvalkos… Mulkibas un ponti, bet ?eit es gribeju. Es saku meklet, meklet cenas un, protams, uzreiz aizdegos ar ideju iret biroju kada SDS turetaju augstceltne. Tas izskatijas un pat izklausijas solidi. Tikai velak uzzinaju, ka Stanislavs Dmitrijevics Smirnovs, tads lielumnieks, savu uznemumu bija nosaucis ar saviem inicialiem!
Tika uzskatits, ka ir liela laime ?eit iegut vismaz nelielu vietu, bet es nolemu pameginat, un kaut ka parsteidzo?i, bet es nokluvu starp tiem, kam paveicas. Es atnacu apskatit pedejo kabini pagrabstava, bet vaditajai, kas mani pavadija, kads piezvanija, un uzreiz izradijas, ka man var piedavat pla?u gai?u telpu ar logiem no gridas lidz griestiem piektaja stava. Un par vairak neka patikamu cenu.
– Par laimi, – zinoja parsteigtais menedzeris, – nupat kads virietis atcela savu ires ligumu.
– Laimigs," es nestridejos.
– Nosuti?u jums ligumu pa e-pastu. Jus varat to izlasit. Bet jums bus jaierodas, lai parakstitu ligumu. ?efs dod priek?roku satikties ar irniekiem personigi.
Smirnovs… Protams, lidz tam laikam es jau biju par vinu dzirdejis, tacu ne mirkli ne?aubijos, ka nekad iepriek? nebiju vinu saticis klatiene. Un par velti. Jo tad, parakstot nomas ligumu, mana atmina, kas veica negaiditu kuleni, pek?ni atgadinaja par ?o pirmo tik?anos. Ta notika Azura krasta, kur Maksims tik loti velejas doties atvalinajuma. Mans virs kaut kur aizkavejas, es viena pati atnacu uz musu iecienito restoranu, lai vinu sagaiditu, un uzreiz kluvu par sve?inieka pastiprinatas intereses upuri. Loti jauns un nekaunigs, ka man likas, nekaunigs puisis, kur? ar smaidu isi un krieviski iedomajas: Stas, aicinaja mani dejot kopa ar vinu… Nepieradusi pie ta, es nevareju atrast iemeslu atteikt, bet pec tam, jau dejas laika, izdevu, ka neesmu viena un precejusies. Vin? atbildeja ar pieklajigu nozelu, apbera mani ar komplimentiem, un, kad deja bija beigusies, pavadija mani pie mana galdina un atgriezas pie sava. ?kita, ka vin? kaut ko gaida, bet, kad Makss beidzot man pievienojas, Stass vienkar?i samaksaja un aizgaja.
Tatad taja restorana uz Lazurkas nebija tikai kads Stass, bet pats Stass Smirnovs? Kur? tas bija gads? Toreiz es tikko saku savu biznesu. Kop? ta laika es esmu bijis pa vidu, un vin? ir audzis. Es domaju, vai vin? mani atceresies vai ne. Vin? to neatcerejas. Vin? sedeja, kluseja un tikai uzmanigi veroja manu labo roku, kad es parakstiju ligumu. Vai vin? aprekinaja manu maksatspeju pec briljantu vertibas uz mana laulibas gredzena…?
Kop? ta laika mes vairs nebijam biezi redzeju?ies. Tajos dazos gadijumos, kad musu laiks sakrita un mes vienlaikus atradamies vina ekas vestibila vai, ka tagad, viena lifta.
– Vai esat parliecinats, ka ar jums viss kartiba? Ja jums vajadziga palidziba.
Vin? uzmanigi veroja, ar to savu muzigo pa?parliecinato smaidu, kas slepas vina lupu kaktinos un auksto zilo acu dzilumos. Tie?i ta – ?i veiksmiga virie?a pa?parliecinatiba – lika vinam savaldities.
– Ne, paldies. Es tiks gala.
– Tatad problemas tomer pastav," vin? pazinoja.
– Ja, – es nenoliedzu, vairak neka jebkad agrak jutot atvieglojumu, ka man uz deguna ir tum?as brilles, kas aizsedz raudo?as acis, un ka mans kabinets atrodas piektaja, nevis divpadsmitaja stava.
Stass jau grasijas ko teikt, kad lifta durvis atveras, un man bija iespeja izkapt ara, atstajot aiz muguras savu nurdo?o saimnieku un vina parlieku uzmacigo uzmanibu.
Biroja mani gaidija ierastais darba virpulis. Joprojam klajas slikti, tacu, pateicoties maniem patiesi zirgainiem puliniem, pedeja laika bija verojamas optimistiskas tendences. Mums izdevas parorientet musu tirdzniecibas lietas no Rietumiem uz Austrumiem bez katastrofaliem zaudejumiem. Man jau sen vajadzeja sakt macities kinie?u valodu, bet es biju dzimis slinks. Un Makss vienmer teica, ka ta man ir parak gruta valoda, lai.....
– Len. Vai ar jums viss kartiba? Godigi sakot, tu izskaties ka suds.
Es satriecos, partraucot domas par viru, kuras atkal biju iekritusi, pat nemanot. Ta bija Nata?a. Ta pati, kurai es biju atnesusi cirvi… Vina staveja pie mana rakstamgalda ar vel vienu papiru kaudzi, noliektu galvu un skatienu uz manu seju.
– Tas ir labi.
– Nu, es redzu, ka tas nav normali. Jus esat saaukstejies? ?ie gaisa kondicionieri… Lai nu ka, tev vajadzetu doties majas, musu maminai, musu audzinatajai un dziedinatajai. Tu gulesi, tu bildinasies ar Maksiku…
Mes ar Nata?u un daudziem citiem manas firmas darbiniekiem esam biju?i kopa jau kop? pa?iem pirmsakumiem. Kada distance ir jasaglaba starp priek?nieku un padotajiem, ka to maca visas gudras biznesa gramatas? Mes jau ilgu laiku esam gimene… Varbut tapec es nevareju sev palidzet.
– Maksiks tagad skupstas ar otru.
– Ko jus ar to domajat? – Nata?a uztaisija apalas acis un apsedas uz kresla blakus manam rakstamgaldam.
4. nodala
Man nebija atsevi?ka biroja. Musu birojs bija musdienigs Eiropas tipa – mes visi sedejam kopa, un tikai stikla starpsiena atdalija manu rakstamgaldu no darbinieku rakstamgalda. Akvarijs, mans dibens! Taja mes, tapat ka tas zivis, esam redzami. Tas ir skaisti, es domaju.
– Ak, sudi! – Es nopriecajos, tad nometu brilles, ar kuram istaba neredzeju ne velna, un nogurusi berzeju seju. – Ta ir tik neglita, ka es nespeju saprast, ka man jaturpina......
– Pagaidiet. Es to nesaprotu. Ka tas ir, ka otrs no viniem bildinas? Vai tu runa nopietni? Vai vin?… vai vin? tevi krapj? Un tu to uzzinaji?
Nata?as seja bija rakstits tads lidzjutigums, ka es nevilus noputu degunu… Un tas bija viss! Un tas bija viss! Ja pirms tam es vel kaut ka turejos, tad aizsprosts, ko rupigi biju sevi uzbuvejis, parplisa. Es saku runat, un pec tam vairs nevareju apstaties! Pamazam pie mana galda sapulcejas visa komanda, tad damas izdzina virie?us no klausitaju loka, bet, ?kiet, ne velti, bet ar uzdevumu, jo driz vien papiru vieta uz galda priek?a ieraudziju konjaku un lielu kuku ar pukainam, pat pec izskata resnam rozem no sviesta krema.
– Ed," paveleja Nata?ka, un parejas damas, sakot ar jauno Julenku, kas strada ka tada ka musu visu generalsekretare, un beidzot ar aktivo jauno gramatvedi Olgu Sergejevnu, parliecino?i klanijas: – Tas palidz, tas ir parbaudits.
Un es edu. Es edu. Un, manuprat, es jutos labak. Neesmu parliecinata, vai tas bija no kukas, vai no ta, ka beidzot biju izteikusies un pat netika saukta par mulki. Tas ir labi.
Julenka periodiski aizskreja atbildet uz telefona zvaniem, bet parejas damas un meitenes sedeja ap mani. Vini sedeja, sprieda un stridejas. Kaut kadu iemeslu del vinam visvairak intereseja dzivokla sadali?ana: Nata?ka nepartraukti jautaja, kas man ar dokumentiem, vai viss ir pareizi noformets, un Olga Sergejevna parmeta, ka es to atstaju, tadejadi izradot vajumu un atstajot kaujas lauku bez ?is pa?as kaujas.
