– Ta tas ir, vai ne? Kura sieva tu dur savu peni, tu pa?naviba?
Vin? neticigi apgriezas un uzreiz sanema duri pa seju. Vana satvera krito?o kermeni aiz krutim un nelava tam sabrukt, sniedzot vel vienu sitienu. Un atkal un atkal – specigi, parliecino?i. Virietis smekeja un kliedza, un es aizsedzu galvu ar rokam un ari kliedzu. Virs vienkar?i satrakojas:
"Neuzdro?inieties ta skatities uz manejo!" Vai tu dzirdeji, karni?!
Vin? vinu sita tik brutali, ka man palika slikti. Es ?kieleju, lai neredzetu, bet likas, ka dzirdeju kaulu krauk?ke?anu, un laika gaita upuris pat parstaja sekt. Un pek?ni viss kluva kluss, bet es joprojam nenonemu pirkstus no ausim un neatveru acis, ar grutibam parvarot velmi vemt.
Klusums bija nomaco?s – gruti pateikt, cik daudz laika pagajis, bet klusa balss mani izvilka no necaurredzamibas:
– Elizaveta Andrejevna, vai tu ?odien nak?nosi viesu gulamistaba?
Es skatijos uz Ko?u, savilkdama lupas sapigas spazmas. Vin? atkartoja jautajumu un tad satvera mani aiz elkona un pacela aug?a. Es atkal aizveru acis, lai neredzetu, un tapec ar stivam kajam paklupu pa paklaju. Bet vini mani tureja ar dzelzainu tverienu un parliecino?i vilka uz izeju.
"Ko?a, tu… izmetiet vinu velak," atkal atskaneja vira piedzerusies balss.
Mans gids ejot atbildeja:
– Ivan Aleksejevic, kas pie velna? Ir daudz netirumu.
Vin? gandriz nedzirdami atbildeja, atspiedies uz durvju ramja:
– Ruslan, tev vismaz nav garlaicigi, tu esi tirs. ?is mulkis izjaukja manu kinie?u satiksmi un domaja, ka es to neatpazi?u. Un tad vin? nolema izdrat manu sievu… Ja, vin? ir dzivs. Patik. Bet met vinu tik talu, ka es vinu vairs nekad neredze?u. Liza, Lizonka… piedod! Es negribeju tevi traucet, mana meitene…
"Ej gulet, Ivan Aleksejevic," Ko?a atbildeja mums abiem.
Es nevareju runat vai saprast. Un es nevareju atzimet, ka pirmo reizi Ko?u mana priek?a sauca nevis Ko?u vai pat Ko?ceju. ?kiet, ka mans virs ir galigi no prata.
Mani iegruda viesu gulamistaba, pec ka Ko?a meginaja iziet, bet es satveru vina kreklu, skatoties vinam acis no apak?as.
– Man ir bail… bail! – vina ludzas, it ka cerot sanemt no vina kaut kadu atbalstu.
– Nomierinies, Elizaveta Andrejevna.
Vin? meginaja mani atraut no sevis, bet es saspiedu pirkstus vel cie?ak, kliedzot skalak:
– Baisi! Vai tu ?o saproti?
Ko?a pieliecas un sausi atkartoja:
– Nomierinies. Un tev nekas nedraudeja. Sliktakais, kas ar tevi var notikt, ir tad, ja Ivans Aleksejevics no tevis ?kirsies. Tad tu klusi histerisks.
Un taja bridi es loti ?aubijos, ka tas ir sliktakais. Vin? palika dazus centimetrus no manas sejas, pacietigi gaidot, kad es satver?os un atlaidi?u pirkstus – iespejams, vin? negribeja vai nebija pilnvarots lietot pret mani speku. Uzticigs saimnieka suns, izpilda paveles un nemierina histeriju. Vin? ir jauns, tikai piecus gadus vecaks par mani, ne pats izskatigakais, nedaudz neregulars, nesmaidigs, isi tum?i mati, gar? kakls ar asu Adama abolu. Par skaistam var saukt tikai brunas acis, ja tas nebutu tik vienaldzigas. Es lau?u jums partraukt to, ka Ko?a nekad nesmaida – mana bezsirdiga vira bezsirdiga ena. Vinam pat nav varda, tapat ka daudziem Morozova banditiem, un Ruslans nebija no zila gaisa pardevets par Ko?ceju.
Man ar grutibam izdevas parvaret krampjus un atvilkt pirkstus. Stavet vinam blakus bija ne mazak nepatikami ka tagad atgriezties sava gulamistaba.
Nakamaja rita Vana ludza piedo?anu, meginaja kaut ko paskaidrot un parliecinaja mani par to pa?u, ko Ko?a teica vakar: vin? ir vainigs pie manis tikai tapec, ka mani biedeju. Bet neviena gnida man nebutu pieskarusies, citadi vinu nevaretu saukt par Ivanu Morozovu.
Ilgu laiku biju apatija, bet ar laiku viss pariet. Ari ?is notikums tika aizmirsts, un turklat nekas tads nekad vairs neatkartojas manu acu priek?a. Bet tie?i taja vakara es beidzot sapratu, ar ko tie?i esmu apprecejusies. Un man ir loti paveicies, ka Ivans Morozovs, kur? visbiezak ir aiznemts ar biznesu un neromantisks, mani redz tikai “savu meiteni”, nevis ienaidnieku.
Un gadu velak viss saka uzlaboties – Ivans devas politika. Vin? man teica, ka ir pienacis laiks doties pasaule, un vin? ir izcils vaditajs – kapec gan neizmantot vina talantus? Toreiz mani loti iedvesmoja – daudz vairak gribeju but politika sieva, nevis noziedznieka sieva. Pat apsardze musu maja tika daleji nomainita – un tagad es biezak redzeju pui?us formalos lieti?kos uzvalkos, kuri neradija iespaidu par cilvekiem, kuri tikko pametu?i cietumu. Ko?a nekur nav pazudusi, bet ar Ko?u Vana dosies vai nu uz Kinas narkotiku midzeni, uz elles bezdibeni, vai uz politiku. Bija skaidrs, ka viena nakti viss nemainisies, tacu labi, ka vismaz iezimejas kada tendence – tomer ari Ivanam Morozovam pirmo reizi muza bija vajadziga reputacija, lai iekarotu vinam jaunu tirgu.
2.nodala
Beidzot atslabinajos, kad maja saka paradities cilveki no zinu kanaliem. Ivans neko nedarija pusvarda un ar ierasto degsmi iesaistijas politika. Es tikai tagad sapratu, kada saspringuma esmu dzivojis visus ?os gadus, baididamies atzit sev savas bailes – par to runaja tikai biezie murgi. Bet patiesiba es neuzdevu sev jautajumus, lai uz tiem neatbildetu.
Bet tagad jauna dzive vairs nebija iedomata – ta bija tie?i ta, kas tuvojas, bet mana loma nekada veida nebija mainijusies, tapec nolemu to mainit:
"Van, es klustu traka no dikstaves," vina pazinoja kadu dienu brokastis.
Virs maigi pasmaidija. Vina skatiens ir silts – es nezinu, ko redz vina padotie un konkurenti, es nezinu, ko redz vina jaunie politiskie draugi, bet vin? vienmer uz mani ta skatijas.
– Un ko tu izdomaji sev ka izklaidi? Nesaki, ka tas ir kazino! – vin? nolema pajokot, ko darija reti un tikai vislabakaja noskanojuma. – Jums var but kazino ka hobijs tikai tad, ja esat ta ipa?nieks.
ES smejos:
– Ne, darga, es varu iztikt bez tadam rotallietam! Nodomaju – varbut jasak iet uz sporta zali? Tavi pui?i tur registrejas – es dzirdeju vinu sarunas. Tur ir lielaka dro?iba neka majas! Vai tie?am ari mani tur kaut kas apdraud? Vai ari tagad man nekas nedraud?
Pedejo jautajumu uzdevu insinuejo?i, baididamas un cerot dzirdet atbildi. Bet Vana par to domaja un paraustija plecus:
– Ej uz sporta zali, ja velies. Vismaz kulinarijas kursiem, ja esi tos nokartojis. Viss, kas liek tev pasmaidit, Liza!
Vina reakcija mani iedvesmoja vel mazliet piespiest:
– Kapec man vajadziga kulinarija? Es joprojam nevaru iemacities gatavot labak neka musu Jevgenija Prokopjevna! Bet es labprat pieteiktos dizaina kursiem.
– Kapec jums ir nepiecie?ams dizains? – virs jautri paskatijas uz mani. "Jus nevarat darit labak neka spalvainais gailis, kas pagaju?aja gada iekartoja musu pirmo stavu."
– Kas zina? – priecigi pasmaidiju, jo mani sagaidija nevis auksts protests, ka iepriek?, bet gan ista rotaliga diskusija. "Varbut vin? kadreiz pabeidza tos pa?us kursus, un tagad," es pamaju ar roku uz nevainojami stiligo fresku pie sienas, "vin? pelna naudu!"
"Ja, es vinam toreiz iedevu apmeram tris kilogramus miklas," atcerejas Ivans. "Bet, meitin, kapec jums butu jadara netirs darbs, ja pasaule ir pilna ar gailiem ar spalvam?"
Un es turpinaju, saglabajot to pa?u ironisko intonaciju:
– Vai varbut es klu?u par pasaulslavenu dizaineri? Jus tiksiet ievelets par prezidentu, un jusu sievai tas ir jaattaisno – es izpumpe?u savu dibenu, uzlabo?u anglu valodu un iegu?u ikviena pasaules reputaciju!
Vana skali iesmejas un tad pamaja:
– Registrejies, Liza, kur vien velies. Es, vecs virs, reizem aizmirst, cik jauns tu esi – vajag dzivot, dabut draudzenes, ar kuram var tenkot, intereses. Tu esi talantigs, bet es talantu aizsledzu un patureju tikai sev.
–Tu neesi vecs virs! "Un man nepatik, kad tu to saki," es nopietni atbildeju un nemaz nerunajos. Vecums manam viram piestaveja ka nevienam citam, un energijas zina vin? liktu kauna jebkuru astonpadsmitgadigu puisi. Absoluti visi ap vinu izbaleja, nespedami parspet varas auru.
Un vin? nevareja nejust, ka tas ir tie?i tas, ko es vienmer biju domajis. Bet vina skatiens kluva vel siltaks. Izvelejos vispiemerotako bridi ?adai sarunai – Ivanam bija lielisks garastavoklis, ko es ari uztveru ka zimi uz parmainam musu dzive.
– Un ta ir taisniba. Dzivosim ilgak, Liz! Tagad mes dzivosim ta, ka jus pat iedomaties nevarejat. Tacu neaiziesim parak talu, neriskesim. Ja tev kaut matin? nokritis no galvas, es sasmalcina?u ?o pilsetu pulveri un izsija?u caur sietu, bet tas neatgriezis matus savas vietas. Bet nav dro?u vietu – vai man nevajadzetu zinat? – vin? nozimigi pasmineja. – Tapec tikai ar dro?ibu, lai mana sirds sez istaja vieta.
– Protams! – Es pat neapsveru citas iespejas, bet es kluvu arvien priecigaks.
– No maniem pui?iem es paskati?os, kuram ir biezaka ada, lai, ja kaut kas notiks, vare?u palaist vala… Vai klausies, varbut noligsim tev miesassargu? Nu, ziniet, tas jakas un kaklasaites, ka filmas par baisam melnadainam sievietem. Nav kauns paradit ?adus pui?us savam draudzenem.
