banner banner banner
Pavasara dienasgrāmatas
Pavasara dienasgrāmatas
Оценить:
 Рейтинг: 0

Pavasara dienasgrāmatas


Un tagad vina beidzot ieraudzija uznemto sarakstu. Vina bija starp 20 laimigajiem, kuri tika izveleti studijam ?aja jaunizveidotaja akademija. Ve saskrapeja pakausi un izdvesa. Lidz ?im viss bija joks, bet tagad tas ir kluvis par realitati. Ko man darit? Protams, Vesta normala stavokli uzreiz noraiditu domu par studijam ?ada vieta, jo vina ir nodevusies zinatnei, nevis teatrim vai kino pasaulei, tacu tagad vina ir ?aubu pilna. Ko mums vajadzetu darit? Vina izgaja no datora un atrotija piedurknes savai milakajai pidzamai, kas, starp citu, bija izgatavota ar zirafes apdruku, un uz krutim bija smiekligs uzraksts.

Vina atkal nostajas uz pirkstgaliem un aizlika rokas aiz muguras. Tipiska Romaninas poza, kad vina ir noraizejusies. Nevilus vina celas uz pirkstgaliem, it ka meginot paskatities uz problemam no aug?as. Tas, protams, ir stulbi, bet tas vinai palidz.

– Ir pienacis laiks atvert kartis.

Vesta piegaja pie durvim un tad izgaja koridora. Meitene devas uz mates virtuvi, vina nevareja viena pienemt tik svarigu lemumu. Romanina iegaja virtuve, galvu pret mati nepacelusi, un apsedas pie pusdienu galda.

– Vesta? Kapec tu esi tik agri? Ir tikai desmit no rita, bet brivdienas tu necelies pirms pusdienlaika,» griezas Anna Romanina, pagriezusies pret meitu, rokas turot lapstinu ediena apgrie?anai.

«Es nevaru pietiekami gulet,» Vesta meloja un atkal saskrapeja pakausi.

– Vai velaties teju? – mate jautaja un nolika sev priek?a lielu kruzi ar smarzigu dzerienu. – Starp citu, tas bija tavs telefons, kas iezvanijas, un tad atskaneja skana, ka kads nokrita, vai ne?

«Emma zvanija,» Z atbildeja V. «Un es izkritu no gultas, jus zinat, cik neveikls es esmu.»

– Ko tu no manis slep? – sieviete izsledza pliti un uzmanigi paskatijas uz savu meitu.

– Es? Ko tu saki, mammu!

– Vesta, nemelo man! Es tevi pazistu, publice to jau. «Es redzu, ka jus driz saplesisiet tuksto?iem mazo Wests,» Anna atbildeja un apsedas preti savai meitai.

– Vai tava teva nav majas?

– Vin? ir cita komandejuma. Vai tas attiecas ari uz vinu? Ko tu tur dariji?

– Praktiski nekas ipa?s.

«Vesta, saki man jau tagad, preteja gadijuma jus man iegusit sirdslekmi.»

– Mammu, es to ieliku Makslas akademija. Es zinu, es tev apsoliju klut par matematiki…

– Bet ir, bet? Es tie?am esmu.

«Jus gribejat man pie?kirt nopietnu profesiju, kas man nodro?inatu stabilus ienakumus.» Bet, kad es biju klausi?anas laika, notika kaut kas, ko es nevaru aprakstit. It ka mani butu uzplaukusi puke un devusi tiesibas uz brivibu.

– Vai tev patika ?i sajuta? – Anna jautaja, atvilkdama matus.

«Ja, bet es tev apsoliju,» Vesta nolaida galvu.

– Vinas mate klusi teica un uzlika roku uz meitas rokas. – Saproti, tev visu atliku?o muzu nav jadara tas, ko velamies es un tavs tevs. ?i ir jusu dzive, un neviens cits, iznemot jus, to nevar dzivot labak. Vai velaties macities taja vieta?

Meitene kautrigi pamaja ar galvu.

«Tad sakravajiet mantas un dodieties tur macities.» Un mes tavam tevam vel neko neteiksim.

«Vai jus tie?am domajat, ka man vajadzetu meginat?»

«Ja jus nevelaties neko nozelot velak, jums ir jaizmegina viss tagad, lai saprastu, kas ir jusu dveselei.» Un matematika nekur neaizbegs.

Vesta ir pateiciga un uzsmaidija mammai. Vina domaja, ka radisies pavisam cita saruna, bet kada brinuma del viss izvertas loti, loti labi. Vai vina nozelos savu lemumu? To radis laiks, bet pagaidam vel ir dazas lietas, kas jasakarto.

– Mammu, vienigais, ka ir maksas apmacibas.

– Nu, mes vienmer esam kraju?i naudu jusu izglitibai, tapec es domaju, ka varat to nemt. Teiksim manam tevam, ka augstskola man prasija biedra naudu vai ko lidzigu.

«Paldies, mammu,» Vesta pieleca no galda un apskava mati.

Nu, acimredzot kartis nez kapec sanaca ?ada kombinacija un vinai noteikti vajadzetu meginat macities ?aja vieta. Varbut no visas ?is idejas iznaks kaut kas labs.

Vesta atgriezas sava istaba un iegazas gulta, vinas lupas mirdzeja smaids. Pirmo reizi pec ilga laika vina bija laimiga un nevareja pilniba izskaidrot, kapec jutas tik labi.

?kiet, ka vinas sapnis piepildijas, nevis vinas, bet gan Emmas. Un likas, ka vinai butu dota darga atslega, kas piepildis visas vinas velmes; tikai laiks radis, vai vinas jutas ir patiesas.

1. septembris.

– Kapec tev vajag tik daudz lietu? – Vesta brinijas, skatoties, ka draudzene no taksometra bagaznieka izvelk tre?o koferi.

«Iedomajieties, bet cilveki velas but skaisti, un tapec viniem ir nepiecie?ams apgerbs un kosmetika,» atbildeja Lanka, smagi elpojot, uzmanigi noliekot uz asfalta lielu, spidigu koferi.

«Lai cilveki butu skaisti, viniem ir vajadzigas tikai smadzenes un nekas vairak,» Vesta pamaja, uzkara pleca mugursomu un aizvela koferi aiz roktura uz akademijas vartiem.

– Cau, vai vari man palidzet? – Emma kliedza pec vinas.

– Es domaju, ka ne, jo tu gribi but skaista, un skaistums prasa upurus! – Romanina atbildeja smaidot, tuvojoties tuvu ieejai.

Vina jau bija iegajusi teritorija, bet kada rupja kustiba vinu pameta. Kads bubulis vinu satvera aiz kapuces un pacela no zemes, Vesta staveja uz pirkstgaliem.

– Ei, kada te morale! – meitene nomurminaja, vicinot rokas. – Lauj man iet!

– Kur tu dosies? – jautaja, apsargs vinu nelaizot vala.

– Kaut kur uz akademiju. Ielaid mani, es tev saku, es ?eit macos.

«Jus ?odien esat jau trisdesmitais, kur? man megina pieradit, ka macaties ?eit.»

– Ja, kas notiek…

Emma, smagi elpot, pieskreja pie viniem un iznema no drauga kabatas savu elektronisko karti.

«Luk, nemiet to,» sacija Lankova, pasniedzot to apsargam.

Virietis atlaida Romaninu, vina piezemejas uz asfalta un saka neapmierinati kaut ko murminat zem deguna. Apsargs atgriezas un iedeva vinas caurlaidi.

«Esi laipni gaidits,» Vesta ?naca, ieliekot to atpakal kabata.

«?eit ir mans,» Emma iedeva savu caurlaidi. – Un vai tu vari man palidzet ar manam lietam?

– Protams, tagad es izsauk?u apsargus, vini aizvedis tavas mantas uz istabu…