VI
Reiz sievas grābušas sienu. Te piepēži, kur gadījies, kur ne, pūķis laidies viņām taisni gar galvām. Bet tai pašā brīdī nabagam aste pārplīsuse, un viss nesamais – zelta nauda – izbiruse turpat pļavā.
Citā reizē atkal vīri metuši labības stirpu. Te paskatās: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām. Pūķim galva izskatījusies melna, pats vidus bijis tievs, bet brūnā aste bijuse kupla, un tā sprēgājuse vēl tīri kā egles malka.
MIĶELIS
Dzīvojis nabags saimnieks tādās pussakritušās mājās, ka bailes bij vidū iet: jumti sazvēlušies, noplīsuši, lietus pa griestiem plikšķēdams tecējis istabā – tik traki. Zirgi vīram gan bijuši – divi gabali bijuši – bet tikai jau nu arī tukšus ratus jaudājuši pavilkt. Un govis – cik jaunu bijis – tās pašas kauli un āda; stumjamas, ceļamas. Bērni atkal – to bijis Dieva svētība – tekājuši puspliki ir vēlākā rudenī, krimzdami sakaltušo garoziņu. Pienākuse ziema – malkas mājā ne pagales – gājis uz mežu ar sausu maizes riecientiņu kulītē. Aizgājis, pakarinājis kulīti nokaltušā zarā un sācis cirst. Izcirtis visu cēlienu, skatījies pēc uzkožamā – nava vairs. Ko nu? – ēst gribējies aplam – sācis skumt. Te piepeši ieraudzījis smalku kungu – tas tur gadījies, it kā no gaisa būtu nokritis. Kundziņš vaicājis: kamdēļ šis skumstot? Tā un tā – maizīte nozagta. Ai, kungs nosodījies par tādu bezkaunīgu zagli un bažījies: kad tikai viņa paša puiši nebūšot tie paņēmēji? Un – skaļi nosvelpies, tūliņ saucis: “Juri, Ješki, Brenči, Miķeļi! – kur jūs esiet?” Nu saskrējuši gan lieli, gan mazi. Kungs prasījis: “Vai visi še esiet?” Miķeļa vēl neesot! Kungs apskatījies, un patlaban arī Miķelis kaunīgs un bailīgs līdis no krūmiem. “Vai tu nepaņēmi šā nabaga vīra maizes kulīti?” “Paņēmu gan!” “Nu, tad par sodu tev tūliņ jāstājas šā saimnieka kalpībā un vesels gads par velti jānokalpo!” To teicis, velna kungs ar citiem puišiem aizgājis, bet Miķelis paķēris saimnieka cirvi un sācis cirst, ka viss mežs atklimst – saimnieks lai tik eimot uz māju! Cirtis – nogāzis līdz vakaram veselu meža gabalu. Rītā prasījis saimniekam zirgu malku mājā pārvest. Kāds šim tas nātna zirģelis bijis – tādu iedevis. Bet nu velna kalps – Miķelis – mežā nokrāvis tādu vezumu, ka rati tik tik nelūzuši – uzsaucis zirģelim, lai velk. Gan rāvis zirdziņš stiepdamies – kur nu pavilksi! – ne pakustināt nepakustinājis. Nu, kad tā lieta tā – šis uzsējis zirgu uz vezuma, licies pats ilksīs un viegli jo viegli pārvilcis mājā. Otrā dienā jau zirga vairs neņēmis līdzi – pats vien visu malku – pusmežu – pārrāvis mājā un visas malu malas pieblīvējis. Pēc tam vēl Miķelis veselu lielu cirtumu baļķu savācis, uzcēlis visas māju ēkas gluži par jaunu un tad ievaicājies saimniekam: vai naudas nemaz nevajagot? Atteicis: “Kā nu nevajadzētu, bet kas tad dos?”
“Labi!” velna Miķelis pavīpsnājis, “brauksim uz mežu!” Aizbraukuši – sākuši sūnas plēst: vienā vezumā plēsuši no celmiem ķērpjus, otrā mīkstas, purva sūnas. Pieplēsuši vezumus pilnus – braukuši uz pilsētu. Aizbraukuši tur – nu sūna izskatījusies pēc vilnas – pēc tik mīkstas vilnas, ka ļaudis drūzmēdamies apstājuši vezumus: – “Ūja, kas par teicamu vilnu! Cik maksājot mārciņā?” – Tik un tik. Tūliņ devuši bez runas, ko tikai vien mārciņā prasījuši, un izpirkuši abus vezumus – purva sūnas par nobaru vilnu, ķērpjus par pakājām – milzumis naudu sagrābuši. Tas nu tas. Bet nu velna puisim taču beidzot pa mājām darba aptrūcis – teicis saimniekam, ka iešot uz lielkungu, prasīšot meža gabalu un līdīšot līdumu. Labi. Lielskungs neko nepretojies arī – domājis: ko tāds vīrelis taču nolīdīs? un atvēlējis. Bet tad nu puisis ņēmies, melnas zemes kampdams, un nebijis ne apskatījies – viss mežs uzplēsts un apsēts. Izauguši tādi mieži pāri par galvu; un lielkungam tik žēl: – viņš nevarot atdot tādus miežus vairs saimniekam, lai kas. Velna puisis atteicis: “Kad nu nē, nē!” Bet vienu nastu taču par iekopumu, apsējumu lai neliedzot. Jā, jā – to labprāt! Bet ko mans puisis – tas tikai plēš lūkus vezumiem un novij tādu striķi, ka saimnieks galu vien nespējis pacelt. Ar to velna Miķelis aizgājis uz muižu, iesējis itin visu miežu pļāvumu vienā nastā, saņēmis ar muguru un pārstiepis savam saimniekam noteikdams: “Lielskungs gan vēlēja veselu nastu ņemt, bet pusnasta vien tika!” Nu izkūlis miežus, sabēris apcirkņos un tad teicis saimniekam: “Ēd nu kūlumu ar sātu – es tagad aiziešu, jo mans kalpojuma laikmets nobeidzies.” Un tā viņš aizgājis – uz kurieni? to lai Dievs zina.
NABAGĀ BRĀĻA DZIRNAVIŅAS
Vecos laikos bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais nabadziņu ne acu galā neieredzējis. Reiz nabadzīgam aptrūcis maizes – gribējis pirkt, bet ar ko tad pirksi, ja nav ne graša pie dvēseles. Gājis pie bagātā lūgties. Bagātais, tikko šo ieraudzījis, izsviedis sapelējušu cūkas pleciņu pa logu un uzsaucis bargi: “Ko nāci! Še cūkas pleciņš, skrej uz elli viņu pārdot, tad dabūsi naudu.”
Nabadziņš patencinājis par to pašu un gājis uz elli raudādams. Te piestājis balts vīriņš:
“Ko tu raudi?”
“Jā, brālis sūta mani uz elli šo pleciņu pārdot, bet kur tad tur pārdošu? – nezinu ne ceļa uz turieni.”
“Ej, ko nu par niekiem tik daudz bažīties, – blēņas! Labāk paklausies, ko tev teikšu: tur ellē viņi uz cūkas pleciņiem kā sadzelti cik kāri, un ceļu atrast, – tas tas mazākais, redzi: kāp tikai pa šo teku uz priekšu, tad ieiesi taisni pašā ellē. Bet ko tu ievēro: neprasi par to pleciņu naudu, prasi tās dzirnaviņas, kas kaktā nosviestas.”
Nabadzīgais brālis patencina un aiziet. Iet iet – nemaz elle tik tuvu, īsti ko kāpt. Beidzot jā: būs gan elle; bet iekšā nevar tikt: lieli vārti priekšā. Sāk klaudzināt. Iznāk velna kalps ar trim galvām: – ko gribot?
“Āre, te man tāds cūkas pleciņš pārdodams.”
“Kas?! cūkas pleciņš! tā laba lieta! – cik gribi?”
“Nu, ko tur daudz prasīšu – atdod man tās dzirnaviņas, kas tur kaktā nosviestas – pietiks.”
“Nē, nē, nē! – to nē! prasi citu ko.”
“Man cita nekā nevajagas: ja tā ir, tad – līkop!”
“Nē, nē, nē! – to nē!” trijgalvis vēl pretojās; bet brālis – labi redzēdams, ka velna kalps laizās vien pēc pleciņa – nepalaižas ne par ko. Beidzot dos arī dzirnaviņas. Labi – abi izšķiras: velna kalps ar cūkas pleciņu ieskrien ellē, aizslēdz no iekšpuses lielos vārtus, un brālis ar dzirnaviņām steidzas atpakaļ. Te ceļā satiek atkal balto vīriņu.
“Nu, kas ir? – dabūji gan?”
“Dabūju, dabūju; bet ko ar viņām iesākšu, to nezinu: man jau nav ko malt.”
“Klausies, tā tu nerunā, iekams nezini. Tās dzirnaviņas pārlieku teicamas: ja arī diezin kas pietrūktos – ieteicies tikai, lai maļ, tūliņ griezīsies rūkdamas riņķī, un birs visāda svētība ārā. Bet apturamos vārdus, kurus tev iemācīšu, nesaki, no Dieva puses, nevienam cilvēkam.”
Un baltais vīriņš izmācīja visādi, kas ar viņām darāms un tad pazuda.
Bet nabaga brālim tagad sākās laimīgas dienas: dzirnaviņas katru dienu piegādāja labākos ēdienus, sarausa visādu svētību un beidzot vēl iemala tik daudz zelta, ka varēja lepnu pili uzcelt. Bagātais brālis ierauga tādu zelta pili, skaidri ārprātā atskrien un nezin ko darījis.
“Apžēlojies! kur tu to sagrābi? kā tad man nav tādas pils? Tu nu esi gan mans brālis; kā es tevi mīlu, nemaz izteikt. Bet saki, kur tu to dabūji?”
Tā un tā – šis stāsta.
“Ak tad šīs dzirnaviņas varēja to! ko, vai patiesi? Vadzi, brālīti, pārdod man savas dzirnaviņas; no Dieva puses pārdod! – neeimu ātrāk projām.”
“Jā, jā – labprāt! Man jau tagad mantas tā diezgan – raus tu nu atkal.”
To dzirdot, bagātais brālis pakampj dzirnaviņas un elsdams, pūzdams uz mājām. Pārskrien: nevar ne atņemties – trīc no priekiem. Sieva brīnās: diezin, kas vīram par nelaimi, tā skriedams; bet šis tikai elš un rāda un teic un teic.
No rīta bagātais brālis taisās ar vīriem pļavā. Saimniece grib mājā palikt, brokastā biezputru vārīt; bet šis nē: lai nākot tik līdz uz pļavu, gan brokasta laikā pats pārskriešot un ar dzirnaviņām uz ātru roku biezputru samalšot. Labi – aiziet. Nāk brokasta laiks – saimnieks nosviež izkapti un poš mājā pēc biezputras. Sāk malt. Maļ, maļ – visi podi jau pilni. Nu būtu diezgan, bet dzirnaviņas maļ kā maļ. Gan sauc: “Diezgan! diezgan!” bet nelīdz: maļ ka maļ. Jau visa istaba biezputras pilna, bet vēl maļ kā maļ. Jau biezputra spiežās sētsvidū ārā, bet vēl maļ ka maļ. Nu – tīri pārbijies – rauj dzirnaviņas aiz vārtiem; bet nelīdz: biezputra krājas un krājas – drīzi visas mājas pilnas. Ko nu, vai tie nav nagi? Beidzot kamps trakās dzirnavas un nesīs brālim atdot, lai liek kur grib. Bet brālis tikai pasmejas par biezputras nelaimi; viņš klusītiņām pasaka apturamos vārdus: biezputras ne redzēt vairs.
Tā nu paliek. Te vienu reizi jūrnieki gaišā saules dienā ieraudzījuši kaut ko spīdam. Brīnumi! – kas tas? Izkāpj no kuģiem un ies tīšām raudzīt. Aiziet: zelta pils – viscaur ar jumtu, ar visu no skaidra zelta. Kam tā piederot?
“Man pieder! – kam tad citam,” brālis atbild.
Kur to esot ņēmis?
Tā un tā, – no dzirnaviņām – šis izstāsta.
“Ak tā! tad no šīm nieka dzirnaviņām?” tā jūrnieki tur brīnas un apskatās. Bet pirmie blēži: otrā naktī ņemas brālim nozagt dzirnaviņas. No rīta brālis meklē, traks palikdams: nav un nav. Bet šie tamēr sen jau prom uz jūras un nu savā laimē paši nezin, ko likuši dzirnavām pa priekšu malt. Bet kamēr citi tur izspriežas, viens – tāds joku gailis – iesauksies:
“Papriekšu sāls jāmaļ, sāls! esam sāli aizmirsuši mājā, ko tad ēdīsim!”
Nu labi, lai tad maļot to pašu sāli papriekšu. Maļ, maļ – jau tāda bļodele pilna – nu būtu diezgan, gribētu apturēt; bet nekā: neapstājas ne trakas.
“Kas tad tas?” šie salec apkārt un raudzīs par visiem ar rokām noturēt, bet velti. Un nelīdzēja un nelīdzēja nekas! Īsā brīdī kuģis bij pilns ar sāli un nogrima ar visiem jūrniekiem, ar visām dzirnaviņām. Bet dzirnaviņas jūras dibenā vēl mala un maļ vēl šodien. Un re, tādēļ arī jūrās ūdens tik aplam sāļš palicis.
KĀ BRĀLIS PŪĶI PĀRVAR UN MĀSAS IZGLĀBJ
Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas čakli aptecēja savu veco tēvu – atraikni – un dēls atkal nerima sirmgalvim kādu gardāku kumosiņu piegādāt. Pie tādiem labiem bērniem tēvam bij īsti laimīgas vecuma dienas. Viņš mēdza teikt: “Bērni, ja tā arvienu saticīgi un mīlīgi dzīvosiet, tad pati Laimiņa jums uzsmaidīs! Un tu, dēls, ja es kādreiz mirtu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas tautiņās aizgājušas. Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mūžā daudz ko sasniegsi.”
Dēls to apņēmās un dzīvo vēl ilgi pēc tēva nāves ar savām māsām kā dzīvojis. Tomēr kādā nebaltā dienā liktenis piepēži bij nospriedis citādi: viņš brālim atņem mīļotās māsas. Tas notikās tā: kādā dienasvidū māsas tāpat pastaigājās pa dārzu. Te, kur gadījies, kur ne, briesmīgs viesulis klāt un aizrauj māsas diezin kur. Brālis izmeklējās trīs dieniņas raudādams – nekur atrast. Beidzot tas atstāj savas mājas un iet māsas pa pasauli meklēt. Nu iet, nu taujā un prasa: kā nekur, tā nekur. Un kad nu vēl beidzot maizītes un pavaldziņas aptrūkst, tad nabaga brālis tiešām vairs nezin, ko nu iesākt, ko neiesākt.
“Tomēr, lai kas,” pats atkal apmierinas, “mājās iešana tik nav. Ja citādi ne, tad ēdīšu, kas tik ceļā gadīsies!”
Drīzi pēc tam brālis satiek zaķi. Zaķis grib garām skriet, bet brālis saka tā: “Zaķīti-lempīti, neskrien vis, esmu brīnum izsalcis, es tevi apēdīšu!”
“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vilku. Vilks grib garām skriet, bet brālis saka tā: “Vilciņ-jērzaglīti – neskrien vis, esmu gaužām izsalcis, es tevi apēdīšu.”
“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek dundurus, lapsenes. Dunduri, lapsenes grib pāri skriet, bet brālis saka tā: “Dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas – nelaižaties vis pāri, esmu izsalcis, es jūs apēdīšu!”
“Puisīti-brālīti – neēd vis mūs, skriesim tev līdz, lai nedienās palīdzētum!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vanagu. Vanags grib aizlaisties, bet brālis saka tā: “Vanadziņ-līknadzīti – nelaidies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”
“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, laidīšos tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
