Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vēzi. Vēzis grib aizrāpties, bet brālis saka tā: “Vēzīti-krabiķi – nerāpies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”
“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, rāpšos tev nopakaļus, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Puisītis-brālītis, zaķītis-lempītis, vilciņš-jērzaglītis, lapsenes-dūcējas, dunduri-sūcēji, vanadziņš-līknadzītis, vēzītis-krabiķis nu gāja taisni mežā iekšā. Otrajā dienā tie atron tādu māju dziļā mežā, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: “Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļavīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļa vīri nu saiet iekšā un atron tur vecu veceni. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: “Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu!” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas.
Vecene saka: “Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronas, bet kad tu noiesi pie manas otras māsas, tad tā varbūt gan to pateiks.”
Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: “Istabiņa, istabiņa apstājies, ceļavīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļavīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: “Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu.” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas. Vecene saka: “Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronas, bet kad tu noiesi pie manas trešās māsas, tad tā gan pateiks.”
Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: “Istabiņa, istabiņa apstājies, ceļavīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļavīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: “Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta tev izteikšu.” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atronas. Vecene saka: “Pateikšu gan, tavas māsas ir: viena pie līdakas, otra pie ērgļa, trešā pie lāča. Bet, iekams tu tur notiksi, tev jāiet pie raganas izkalpot jājamo zirgu. Pēc trīs dienu gājuma raganas mitekli sasniegsi.”
Ceļavīri nu taisās raganas mitekli meklēt. Pēc trim dienām atron arī, un brālis nu nolīgst ar raganu tā: ja varēšot trīs dienas no vietas raganai divpadsmit ķēves noganīt, tad dabūšot vienu kumeļu no raganas ķēvēm. No rīta brālis izdzen divpadsmit raganas ķēves ganos; kumeļi, visi divpadsmit, paliek stallī. Brāļa ceļabiedri arī iziet ganos līdz un apguļas viņam blakus; tik zaķītis-lempītis neguļ, tas par visiem šoreiz tas gudrākais. Viņš saka tā: “Guli puisīti-brālīti – guliet arī citi, bet es iešu noklausīties, ko ķēves laba runā.” Zaķītis-lempītis aiztek tiku deku pie ķēvēm un nu sadzird šādus brīnumus: viņas nebūšot vis muļķīgas, neiešot vis vakarā mājā, jo ragana esot pieteikusi cieti, lai, kamēr vienu dzenot, citas klīstot. To dzirdot, brālim noiet švīks! pār kauliem. Bet dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas tik saka: “Ko bēdāties! jo ķēves klīdīs, jo mēs dzenāsim. Nu redzēs gan, vai nepārtrieksim mājā.”
Un tā arī bija: vakarā ķēves klīst kā pinekli. Bet līdz ko dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas sāk ādu ecēt – ķēves pāriet kā tauriņi. Ragana lād ķēves, bet šīs atbild: “Ej, ej, pati ej, tad redzēsi gan, ko tu iesāksi!”
Otrā dienā tāpat. Trešā dienā zaķītis-lempītis noklausījies atnāk ar tādām ziņām: ragana esot pieteikusi ķēvēm, lai šovakar, no kodējiem glābdamās, neskrienot vis uz mājām stallī, bet mežā, biezumos, tur kodēji nevarēšot nekā padarīt. To dzirdot, brālim noiet švīks! pār kauliem, bet vilciņš-jēruzaglītis saka: “Ak tavu brīnumu! vai tad tik vien nu kodēju pasaulē kā dunduri, lapsenes, es jau arī vēl amatu protu. Un biezumos man zobi īsti kā radīti – tam.” Un tā arī bija: vakarā dundurisūcēji, lapsenes-dūcējas klūp gan virsū, bet ķēves biezumos iekšā. Tomēr nieki nelīdzēja: vilciņa zobi izdzina; dunduru, lapseņu dūrieni pārdzina. Nu ragana pēc tam, kad ķēves labi izganītas, saka brālim tā: “Rītu dabūsi vienu kumeļu un tad sataisies, ka tieci reiz projām no manis!”
Brālis, to dzirdējis, aiziet ar saviem biedriem gulēt, bet zaķītis-lempītis noklausās, ko ragana kumeļiem piesaka. Viņa saka: “Jūs vienpadsmit paliekat tādi kā bijuši, bet tu, divpadsmitais – mans visuvarenākais, palien citu rītu zem siles un izliecies par slimu vai pussprāgušu. Viņam ir brīv no jums, divpadsmitiem, izlasīties, kāds pašam patīk, tā pie līguma apsolījos. Ja būsi slims, tad viņš tevi neņems.”
Zaķītis-lempītis tādas valodas noklausās un tūlīt – itin siltas – aiznes brālim. No rīta vienpadsmit kumeļi lēkā pa stalli, ka nekur dēties; divpadsmitais guļ garšļaukus zem siles un pūšās slimāki par kalēja plēšām. Tos vienpadsmit ragana uzteic, debesīs celdama, bet par divpadsmito tik tādi vārdi sprēgā: “Nejēga bijis, nejēga paliks, kamēr nobeigsies!” Bet brālis neliekas to ne dzirdot: viņš ņemšot to slimo labāk: tie citi esot ļoti tramīgi. Šī negrib dot, bet ko tu darīsi – līgums jāpilda.
Brālis nu paņem savu kumeļu un aiziet no raganas mitekļa. Ceļā kumeļš saka: “Ja tu mani paganīsi baltā ābulā trīs dienas, tad būšu tāds kā mana māte pie raganas; ja tu mani ganīsi baltā ābulā sešas dienas, tad dabūšu trijus spārnus un būšu tāds kā vētra; bet ja ganīsi mani baltā abulā deviņas dienas, tad dabūšu sešus spārnus un būšu tāds kā viesulis.”
Tā notiek. Devītā dienā sešspārnu kumeļš pamāca brāli, lai zaķi, vilku, dundurus, lapsenes atlaižot, tie esot izkalpojuši; bet pats lai kāpjot viņam mugurā, vanagu lai ieņemot klēpī un vēzis lai ieķeroties viņam astē, tad būšot visus trīs aiznest pie pirmās māsas. Zaķītis-lempītis, vilciņš-jēruzaglītis ielec krūmos, dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas ielaižas dobumos, bet vēzītis-krabiķis ieķeras sešspārnim astē, un vanadziņš-līknadzītis nolaižas uz sešspārņa muguras, iesēzdamies brālītim klēpī. Zeme nodimdēja, vējš nošvīkstēja gar ausīm, un sešspārnis pie pirmās māsas, pie līdakas mājas klāt. Tagad sešspārnu kumeļš saka: “Kāp, puisīti-brālīti nu zemē un ieej pie līdakas, savas māsas vīra, izrunāties, kas tālāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties.
Brālis ieiet pie māsas, māsai no prieka asaras birst; bet līdakas pašulaik nav mājā. Māsa paēdina, apgulda brāli un tad vēro, vai vīrs drīzi nerastos. Pret vakaru līdaka pārnāk; bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījusi, pārbīstas, izsaukdamies: “Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?”
“Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”
“Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties?”
Līdaka nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr ilgi prieks māsas vīram acīs nespīguļo: drīzi tas iedomājas savu bargo likteni un tad itin bēdīgi nopūšas sacīdams: “Kaut, brāli, tu spētu mani no pūķa nagiem atpestīt, tad būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli, otru par lāci un mani pašu par līdaku. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim tava viduvējā māsa un lācim pate vecākā. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa ērgļa, tas tev varbūt palīdzēs, es esmu par vāju palīdzēt. Citurīt, saulītei lecot, man atkal jāpaliek par līdaku.”
No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie otrā māsas vīra – ērgļa. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas ērgļa mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājuse, apguldījuse gaida savu vīru mājā. Ap vakaru ērglis pārnāk, bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstas, izsaukdamies: “Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?”
“Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”
“Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties?”
Ērglis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminas savu bargo likteni un nopūzdamies saka: “Kaut, brālīt, tu mani no pūķa nagiem atpestītu, cik tad būtu laimīgs. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa – lāča, tas tev palīdzēs, es esmu par vāju tam darbam. Citurīt, saulītei lēcot, man atkal jāpaliek par ērgli.”
No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie trešās māsas vīra – lāča. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas lāča mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājusi, apguldījusi gaida savu vīru mājā. Ap vakaru lācis pārnāk, bet, tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas tūlīt uzprasa: “Sieviņ, te jau laikam pūķis maisījies? Kas tās par pēdām?”
“Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”
Lācis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminas savu bargo likteni un nopūzdamies saka: “Kaut, brālīt, tu man palīdzētu no pūķa nagiem vaļā tikt. Viens nespētu viņu pārvarēt, bet par abiem, tad vajaga pūķa ādai putēt. Rītu man atkal jāpaliek par lāci, un tad pie darba.”
No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nošvīkst, un sešspārnis acumirklī ar vanagu, vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domā, ka pats pūķis atskrējis; bet brālis viņu mierina: “Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie ir mani biedri: vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju.”
“Tas labi, brālīt! Kad tev tāds jājamais zirgs, kad tev tādi palīgi, tad pūķi pārspēsim kā nabagu. Pūķis dzīvo stiprā klints pilī, tādēļ steigsimies visi uz turieni.”
Viens, divi – visi pie pūķa klints klāt. Brālis grib ar savu sešspārni tūlīt iekšā doties, bet lācis saka: “Tik karsti ne! Tu, brālīt, šodien palieci ar vanagu un vēzi ārpusē, es ar sešspārni tik iešu iekšā: sešspārnim spēks, man izmaņa. Rītu, tad, brālīt, tava reize un parītu pietiks visiem, ko darīt. Ja šodien par abiem varētu viņu tik saistīt, tad pilnīgi pietiktu; nokaut, tas pirmā dienā neiespējams, jo pūķis ir nenonāvējams. Tomēr tagad lai sākam, ka varam pie vakara tikt galā, iekams saulīte nav nogājuse.”
Klints durvis nokrakšķēja un sagāzās: pašas klintis nodrebēja, un nu sešspārnis ar lāci ņēmās skaļi: drīzi zeme dārdēja, drīzi klints gabali brakšķēja; drīzi bij dzirdami rūcieni, drīzi tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz pusvakarei, tad lielais tracis apklusa un sešspārnis asiņains, lācis asiņains atstāj pūķa mitekli: darbs nu bij pastrādāts, pūķis saistīts. Visi nu dodas mājā atdusēties un atpūsties, lai no rīta agri jo agri iesākto darbu turpinātu. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli sacīdams: “Celies, brālīt, laiks pie darba doties, jo šodien tava reize lomu vilkt. Mēs citi paliksim ārpusē, bet tu ej caur sagāztajām klints durvīm taisni klintī iekšā. Dziļāki tu ieraudzīsi divas durvis: vienas pa labu roku, otras pa kreiso. Tās pa kreiso roku būs aizsietas ar lūku, tur tu neej, jo tanī istabā guļ saistītais pūķis: tas tevi ar dvašu vien pieraus klāt un norīs; turpretim pa labo roku ej droši iekšā, jo tanī istabā dzīvo mūsu lielākā palīdzētāja, daiļa meiča. Viņa ir ķēniņa meita; pūķis to ķēniņam nozaga un ieslēdza savā pilī. Lūdz šai meičai, lai tā raudzītu pūķim izkrāpt, kur viņš savu beznāves spēku noglabājis.”
Вы ознакомились с фрагментом книги.
Для бесплатного чтения открыта только часть текста.
Приобретайте полный текст книги у нашего партнера:
