banner banner banner
Apstākļu spiediena ietekmē
Apstākļu spiediena ietekmē
Оценить:
 Рейтинг: 0

Apstākļu spiediena ietekmē


«Es tevi bridinaju, ka labak ?eit nenakt,» es vinam rupji atgadinaju.

«Dargais cilvek, ludzu, nac,» Vlads uzrunaja barmeni nepiespiesta balsi. Vin? ar zinamam bazam tuvojas mums. – Vai jums tie?am ir tikai alus un sidrs? – iss majiens no barmena. – Vai to ir iespejams kaut ka labot? – Barmenis jau saka kratit galvu, kad pamanija uz letes lielu banknoti. Vina galva sastinga vieta, un acis pazibeja viss vina domu gajiens.

«Vin? tikai velas pateikt, ka mums vajag litru labaka alus un vislabaka sidra,» es partraucu, pakerdama no letes rekinu un atri noliku citu, daudz pieticigaku.

Barmenis paskatijas uz mani ar nesleptu pateicibu un ar dubultu speku metas izpildit manu pasutijumu.

– Kapec pie velna tu mani trauce? – bralis cukstus sa?utis bija.

– Vai tu vienreiz vari but normals?

– Un dzert ?o badiju?! – Vlads cukstus sa?utis bija.

– Ja, tev nav jadzer, bet vismaz nedari to! Es varetu aiziet uz veikalu un nopirkt sev sulu un tad pievienot tai alkoholu. Vieglak ir maksat par saviem produktiem, neka mudinat barmenus izdarit launpratibas.

«Es to pat negaidiju, es nezinaju, kas ?eit notiek!» – bralis joprojam cukstus dusmojas.

«Jusu dzerieni,» pienaca barmenis un starojo?i pasmaidija. Vin? nolika kruzes uz bara letes.

Vlads sarauca pieri, skatoties uz kruzes saturu un panema visas cetras. Barmenis nolika siknaudu ?aja vieta.

«Paturi to sev,» es teicu un devos uz istabas otro dalu.

?eit bija vel vairak cilveku, un kaut kur sturi, preteja gala no ieejas, es beidzot ieraudziju savus draugus. Pie galda sedeja cetri cilveki.

– Sveiki laudis! – es pielecu viniem klat. Pec manis rik?oja neapmierinats bralis ar cetram kruzem. – Starp citu, ?is ir mans bralis, vinu sauc Vlads. Un tas ir Ma?a, Egors, Vana un Nikita.

Vlads pamaja Ma?ai, kas sedeja sturi man preti, paspieda roku blakus sedo?ajam Jegoram un savukart paspieda rokas Vanai un Nikitai.

«Varbut mes varam parcelties uz lielaku galdu,» bralis skabi ierosinaja.

«Ja, bus labak, iesim tur,» Nikita pacela.

Parcelamies uz garu galdu rindu zales vidu. Tie atradas perpendikulari galdam, kur es atradu draugus. Musu nose?anas izradijas tada, ka es atrados starp Nikitu un Vladu. Parejie sedeja preti.

– Vai jus kaut ko sev pasutijat? – meginaju uzsakt dialogu.

«Ja, vairak neka vienu glazi, mes jau esam paspeju?i to izdzert, tapec mums jaiet velreiz,» atbildeja Vana. – Es ie?u. Vai visi ka parasti? – draudzigi pamaj ar trim galvam un netrauce klusumu. Lai gan klusuma nebija: skaneja klusa muzika, visur bija dzirdamas sarunas un smiekli. – Labi, es driz bu?u klat.

Vlads pagriezas pret mani un dailrunigi paskatijas. Es lieliski sapratu, ka vin? bija neapmierinats ar to, ka ir «ka parasti» un vina garastavoklis pasliktinajas vel vairak.

– Ka iet ar universitati? – Nikita man jautaja.

– Viss ir ka vienmer: neparvarama garlaiciba.

– Ko jus darijat pagaju?aja nedela? Es gribeju tevi uzaicinat uz kino, bet tu neatbildeji.

– Ko es dariju? Pari, maja un ta talak pa apli. Man ?kiet, ka es vienkar?i biju ?ausmigi noguris un nekam nepietika speka. Ir gada beigas, un man ir diezgan daudz paradu.

Nikita vilusies noversas un saka skatities uz galdu. Driz Vana atgriezas ar cetram alus glazem. Vispareja saruna nekad nevedas labi. Egors un Ma?a cuksteja par kaut ko savu, Vana ar kadu sarakstijas pa mobilo talruni, un Nikita un Vlads skumji ieskatijas savas kruzes, un vina bralis nenema ne malku.

Pek?ni sajutos nevieta, jo tikai tagad atcerejos, ka ?ai kompanijai nepatik sve?i cilveki un vini nesteidzas but atklati citu priek?a, un it ipa?i, kad viniem ?adi, neprasot, uzmet. Tas var but mans bralis, bet man vajadzeja vinus bridinat. Vismaz bridinat. Kopejais noskanojums strauji pazeminajas.

Vlads saka piecelties no vietas, es jautajo?i paskatijos uz vinu.

«Es smeke?u,» vin? atbildeja. Es pamaju ar galvu un atgriezos, lai skatitos uz glazi, kas jau bija gandriz tuk?a.

«Klau, es butu varejis tevi vismaz bridinat, ka nebusi viens,» es pacelu skatienu uz Jegoru un sastapu vina skatienu. «Mes neiebilstam, tikai nedaudz negaiditi.» Un mes skaidri redzam, ka ari vin? ir apmulsis.

«Vin? nav pieradis pie ?adam iestadem un vispar vinam patik dzert tikai viskiju,» es to atri pamaju.

– Tad kapec vin? ?urp vilkas? – Nikita asi uzdeva jautajumu, bet man nebija laika uz to atbildet. Es pagriezos pret Nikitu un kaut kas asi iespieda mani labaja puse.

– Antons?! Jus nevarat sedet ?eit! Es ?odien esmu kopa ar Vladu! Vin? tevi nogalinas! – Saku plapat pec tam, kad pagriezos pa labi un ieraudziju savu kolegi, ja ta var nosaukt, no IeM, un pusslodzi vecu pazinu, kas nu bija gerbusies parastas civildrebes.

Antons klusedams iznema no kabatas saburzitu, netiru papiru un pasniedza to man. Uzmanigi panemusi palagu no vina rokam, es to atlociju un elpa aizravas kakla.

– Kas tas ir? Vai ?ie vardi ir uz papira? Pa?navibas piezime? «Tas ir Seryogas rokraksts,» es teicu, aizelsusies. Manas rokas bija parasts rutains piezimju blocin?. Vin? vienmer rakstija par tiem, kad es devu uzdevumus. Abiem dviniem vienmer lidzi bija burtnicas un pildspalvas, lai neko neaizmirstu un nesajauktu.

No labas puses bija dzirdama apslapeta skana, kas skaidri izteica sapes.

«Es teicu, ka netuvojies vinai pec stundam,» es dzirdeju.

Lasot, rindas peldeja manu acu priek?a, visas skanas pazuda, iznemot plauksto?o sirdspukstu krutis. Savas rokas es tureju labas rokas pa?navibas vestuli.

Ar grutibam atgriezties realitate, nepacelot acis, es pasniedzu zimiti bralim.

– Kas tas ir? – vin? uzdeva to pa?u jautajumu. Es pagriezos pa labi un redzeju, ka vin? ar vienu roku cie?i saspiez Antona plecu un ar otru tureja netiru papiru.

«Laid vinu vala,» es paveleju kapa balsi. Vlads atspieda roku, un Antons atviegloti noputas. «Tagad pastastiet man,» es pagriezos pret savu kolegi.

«?odien vini mums atnesa ?o zimiti, un taja ir tavs vards.» ?o zimiti man uzreiz iedeva, un es atpazinu Sergeja rokrakstu,» vin? man izmisigi stastija, cen?oties neskatities uz mani.

– Kas to atnesa? «Es jautaju, nespedama izrunat ne varda.

– Veca kundze, viena no vietejiem. Vina panema zimiti un bija noraizejusies par pla?ajiem asins traipiem un teksta saturu. Jus saprotat, ka lika atra?ana ir tikai laika jautajums, vai ne? – vin? pagriezas pret mani.

?ie vardi man bija ka nazis sirdi, bet es lieliski sapratu, ka ?oreiz Antonam bija taisniba. Asins pedas patie?am bija loti lielas, asinis noteikti bija istas, un nebija ?aubu, ka tas ir Seryogas rokraksts.

– Vai jus veicat analizi? – Vlads partrauca. – Asins un pirkstu nospiedumu analize.

«Tika panemti pirkstu nospiedumi, fragments ar asinim aizvests uz laboratoriju, tacu vina asinis joprojam nav datubaze. Vajag meklet liki un vini jau mekle, tiklidz bus rezultats, tulit pazinos,» Antons pieklajigi atbildeja.

– Labi, izkapsim no ?is bedres. Sedesim pie Breda. Un jus, civiliedzivotaji, ari bez jebkadiem attaisnojumiem,» sacija Vlads.

«Es paspe?u,» man nebija speka piecelties un doties. Parejie, apmaldiju?ies, joprojam speja paklausit.

Breda dzivoklis atradas divus kvartalus no bara, un to vareja aizstaigat minutes laika, tacu tagad tas ?kita neiespejams uzdevums.